Televīzijas vēsture Latvijā

Nozīmīgākie fakti Latvijas televīzijas attīstībā


 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


1979.-1986.g. Rīgas radio un televīzijas stacijas celtnieciba

 


Radio un televīzijas tornis Rīgā, Zaķusalā

 

1954. gada 6. novembrī - Rīgas televīzijas centra pirmais raidījums.

1958. gads - sāk raidījumus Kuldīgas RTS. Republikas raidošo tīklu attīstības sākums.

1961. gads - Rīgā uzsāk otras TV programmas - Maskavas CT programmas retranslāciju. Otrā TV raidošā tīkla attīstības sākums.

1968. gads - otrajā raidošajā tīklā sākas regulāri krāsu televīzijas raidījumi (Maskavas CT programma). 

1974. gads - Rīgas TV studija uzsāk krāsu TV raidījumus.

1975. gads - Rīgā uzsāk raidījumus trešais TV raidītājs. Trešā TV tīkla attīstības sākums.

1986. gads - sāk raidījumus jaunā Rīgas radio un televīzijas stacija, kā arī jaunais televīzijas studiju komplekss Zaķusalā.

1991. gads - pirmo privāto televīzijas sabiedrību veidošanās un darbība.

1998. gads - atklāta pirmā neapkalpojamā radio un televīzijas stacija Latvijā - Viesītes NRTS.

2002.gada maijā - uzsāk digitālās televīzijas tīkla testa pārraides.


PIRMIE BALTIJĀ

“Sākam Rīgas televīzijas eksperimentālās pārraides. Šodien jūs redzēsiet filmu “Mājup ar uzvaru”” – ar šādiem Latvijas televīzijas centra pirmo diktoru Ainas Grīviņas un Jurija Kočetkova vārdiem 1954. gada 6. novembrī tika uzsākta pirmā televīzijas pārraide Latvijā.

Pateicoties entuziasmam, vēlmei par katru cenu sasniegt iecerēto un zināmā mērā arī nejaušībai, Latvijā pirmajā no Baltijas valstīm tika izveidota televīzija. Līdz tam Padomju Savienības teritorijā televīzija bija vēl tikai Maskavā, Ļeņingradā un Kijevā. Šis notikums Latvijai ļāva iet kopsolī ar televīzijas attīstības procesiem pasaulē. 

1951. gada janvārī pēc toreizējā Sakaru ministra Aleksandra Aleksandrova iniciatīvas no Maskavas TV centra uz Rīgu atveda Maskavai nevajadzīgu, Amerikā ražotu firmas DuMont TV raidītāju. To PSRS Sakaru ministrijas pārstāvis Novakovskis iegādājās Amerikā. Tas nebija izmantojams, jo, sākoties “aukstajam karam”, nevarēja iegādāties TV raidītāju jaudas pakāpju elektroniskās radiolampas. Tā ekspluatācijā nebija iespējams lietot vietējā ražojuma raidlampas – raidītājs bija jāpārkonstruē, mainot jaudas pakāpju dzesēšanas sistēmu – no ūdens dzesēšanas uz gaisa dzesēšanu.

Kad raidītājs tika nogādāts Rīgā, toreizējā Latvijas valdība lūdza PSRS Sakaru ministriju veikt raidītāja rekonstrukciju. Šis lūgums tika noraidīts, un atlika pašiem veikt raidītāja rekonstrukciju. Uzdevums tika uzticēts Republikāniskā radiocentra Ulbrokas radioraidstacijas inženierim Georgam Lurie, kas kopā ar inženieru un tehniķu grupu, kuras sastāvā strādāja Jānis Paiders, Jānis Broka, Aleksandrs Rode, Žanis Grasmanis, Rolands Hardelis, Ilmārs Freidenfelds un Kārlis Boitmanis, veica raidītāja pārbūvi.

Uzdevums tika paveikts nepilnu divu gadu laikā. Par šo procesu sīkāk šodien var pastāstīt šīs grupas tehniķis Rolands Hardelis, kas tolaik, pavisam neilgi pirms šo darbu veikšanas, bija uzsācis strādāt Republikāniskajā radiocentrā: “Mana pirmā iepazīšanās ar televīzijas raidītāju notika Rīgas Radiocentra specobjekta telpās Zirgu ielā, kur bija novietots televīzijas raidītājs. Rīgas televīzijas centra izveidošanai bija nepieciešamas telpas, kuras piešķīra Āgenskalnā Lielā Nometņu ielā 62, bijušajā Igauņu biedrības namā. Tajā ilgāku laiku bija darbojies Jelgavas drāmas teātris, kas 1953. gada septembrī atgriezās Jelgavā. Ēku daļēji pārbūvēja un pārprojektēja, piemēroja televīzijas vajadzībām - izbūvēja studijas, raidzāli un citas tehnikai nepieciešamās telpas. Sākotnēji, kamēr nebija uzbūvēts tornis, antenu uzmontēja uz ēkas jumta.”

Telpu pārbūves veikšanai Sakaru ministrija izveidoja celtniecības direkciju, kuras galvenais inženieris bija Rīgas raiduztverošā Radiocentra priekšnieks Aleksandrs Hoļins. Pirmo inženieru tehnisko darbinieku grupu Georga Lurie vadībā izveidoja 1953. gada septembrī. Oktobrī, vienlaicīgi ar teātra pēdējā inventāra izvešanu no L. Nometņu ielas 62 telpām, uz tām pārveda DuMont TV raidītāju. No Jelgavas teātra darba grupā iesaistījās Andrejs Strēlnieks un Pauls Pīlāgs – meistari, kas no metāla izgatavoja raidītāja rekonstrukcijai nepieciešamās detaļas. Grupā sāka strādāt tehniķi Žanis Grasmanis, Ilmārs Freidenfelds, Kārlis Boitmanis un elektriķis Berngards Smilga.

Līdz TV raidzāles izveidošanai raidītāju samontēja un pieslēdza elektrotīklam agrākajā teātra rekvizītu darbnīcā. Raidītāju pārbaudīja darbībā - vispirms pa mezgliem, tad kopumā. Vienlaikus tās bija mācību stundas visiem, kas strādāja pie raidītāja pārbūves, jo televīzijas speciālistu Latvijā nebija. Lekcijas par raidošo tehniku lasīja Radiocentra galvenais inženieris Harijs Bauers, par televīzijas tehnikas pamatiem – Rīgas Radiorūpnīcas konstruktors Baumgards, bet par filtru teoriju un kontūrrēķiniem – tehnisko zinātņu doktors Grīnbergs u.c. Pārbūve bija profesionāls izaicinājums vadītājam Jāņa Paidera, Georga Lurie un Radiocentra galvenā inženierim Harija Baueram, jo vajadzēja rekonstruēt raidītāja jaudas pakāpes.

 

Lai paātrinātu darbus, 1954. gada februārī darbinieku skaitu palielināja un izveidoja divas brigādes. Pirmo brigādi vadīja inženieris Jānis Paiders, otru – Jānis Broka. Brigādēm bija jāizgatavo iztrūkstošie mezgli un iekārtas, kā arī jāorganizē to izgatavošana Rīgas rūpnīcās. Rolands Hardelis atceras, ka visa tehniskā elite Latvijā bija televīzijas idejas pārņemta. Dzirdot vārdu “televīzija”, jebkurai darbībai šajā jomā tika iedegta “zaļā gaisma”. Rūpnīca VEF īsā laikā uzkonstruēja un izgatavoja video un skaņas raidītāju frekvenču atdalīšanas filtrus, Rīgas Radiorūpnīca palīdzēja galvanizēšanā.

Pirmā brigāde galveno uzmanību veltīja TV raidītāja rekonstrukcijai. Elektriskās shēmas izstrādāja inženieri Georgs Lurie un Jānis Paiders, bet realizēja Aleksandrs Rode un Kārlis Boitmanis. Mehāniskos mezglus konstruēja Rolands Hardelis, uzstādīja mehāniķi Andrejs Strēlnieks un Pauls Pīlāgs. Georgs Lurie TV raidītāja jaudas pastiprinātāja pakāpes 2-kontūru sistēmas vietā ieviesa 3-kontūru sistēmu, kas palielināja raidītāja lietderības koeficientu. Šī uzlabojuma, kā arī citu pārveidojumu rezultātā raidītāju jauda tika palielināta vairāk nekā divas reizes – no 2/1 kW uz 5/2,5 kW. Par televīzijas raidītāja rekonstrukciju un tā sagatavošanu darbam Georgs Lurie saņēma Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka Goda nosaukumu. Arī pārējie darbinieki saņēma dažādus augstus apbalvojumus par ieguldījumu Rīgas televīzijas centra iekārtas sekmīgā izstrādāšanā un izgatavošanā.

1954. gada septembra otrajā pusē raidītāju pārvietoja uz jauno raidzāli. Pirmā brigāde, kuru papildināja jaunie sakaru inženieri Halupovičs, Ņina Karpova, Mihails Karpovs, Zeļenoborskis, tehniķes Lidija Bulova un Dzidra Rikmane, raidītāju samontēja, pieslēdza visām sistēmām, turpināja pēdējos regulēšanas darbus un gatavojās pirmajām eksperimentālajām televīzijas pārraidēm. No pirmās brigādes izveidojās Rīgas telecentra raidzāles personāls. Otrā brigāde sagatavoja darbam TV antenu, montēja elektroiekārtas, telecentra studiju aparatūru un kopējās sistēmas.

Televīzijas antenas torņa nebija, tāpēc TV antenu nolēma uzstādīt uz blakus esošās pašas augstākās ēkas – sešu stāvu mājas jumta. Uz piramidālās konstrukcijas – pirmā TV antenas “torņa” - nostiprināja amerikāņu firmas Andrew and Co 12 metru augsto antenu. Antenas sagatavošanu un montāžu veica inženieri Boriss Skakuns un Žanis Grasmanis, kā arī tehniķi Ilmārs Freidenfelds un Viktors Osipovs. Bet pirmo televīzijas torni Rīgā uzbūvēja Āgenskalnā, Lielajā Nometņu ielā 62 un pieņēma ekspluatācijā reizē ar Rīgas Telecentra televīzijas studiju kompleksu 1955. gada aprīlī. Tā augstums bija 110 metri.

Rīgas telecentra TV studijas aparatūru un iekārtas izgatavoja Ļeņingradas rūpnīca, kas tās sāka piegādāt uz Rīgu 1954. gada augustā, kad celtnieki vēl strādāja telpās. Septembrī uzsāka iekārtu montāžu un pārbaudi. Rīgas televīzijas centra atklāšana strauji tuvojās, bet vēl vajadzēja samontēt, pārbaudīt un noregulēt mazās TV studijas un kinopārraižu aparātu zāles, TV kameras un kinoprojekcijas aparatūru.

Pirmo pārraidi varēja redzēt vienīgo 20 televizoru īpašnieki. Tie bija pirmie padomju televizori “KVN”, kuru ekrāna lielums bija 18 cm pa diagonāli. Attēla palielināšanai tika izmantota lēca, kura bija pildīta ar destilēto ūdeni vai glicerīnu. Pirmā televīzijas pārraide bija milzīgs notikums - katra televizora īpašnieku mājās pirms raidījumiem sapulcējās tuvākie kaimiņi, radi un draugi. Sākotnēji notika trīs pārraides nedēļā un rādīja tikai kinofilmas latviešu vai krievu valodās ar subtitriem. Tas bija tāpēc, ka vēl nebija iekārtota televīzijas studija un tehniski nodrošināts tās darbs.

Tajā laikā televīzijas centrs nedrīkstēja veidot televīzijas pārraides, bet tikai tehniski nodrošināt to veidošanu un pārraidīšanu. 1955. gada 31. martā PSRS Kultūras ministrija, pamatojoties uz PSRS Ministru padomes rīkojumu, izdeva pavēli nodibināt Rīgas Televīzijas studiju, par direktoru ieceļot Kazimiru Jalinski. No šī brīža par televīzijas programmu saturu rūpējās Rīgas Televīzijas studija (tagad Latvijas televīzija), bet ar programmas pārraidīšanas tehnisko nodrošināšanu turpināja nodarboties Republikāniskais radiocentrs (tagad Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs).

 

 TELEVĪZIJAS TĪKLU IZVEIDOŠANA

Pēc Rīgas televīzijas stacijas nodošanas ekspluatācijā 1954. gadā bija jāmeklē ceļi pārējo pilsētu un apdzīvoto vietu nodrošināšanai ar televīzijas raidījumiem, jo ultraīso radioviļņu izplatības īpatnību dēļ Rīgas televīzijas stacijas raidījumus varēja uztvert tikai apmēram 50-60 km radiusā. Tātad Latvijā vajadzēja uzbūvēt vairākas televīzijas stacijas.


Kas ir televīzijas stacija? Tā ir ēka, kurā ir uzstādīts televīzijas raidītājs (faktiski divi raidītāji- viens attēlam, otrs skaņas pavadījumam), dažādas tehniskās palīgiekārtas un, protams, tornis raidītāja antenas uzstādīšanai. Jo augstāk antena pacelta, jo tālāk var uztvert televīzijas raidījumus.

 
Kā otro republikā šādu torni un raidītāju 1958. gadā nodeva ekspluatācijā Kuldīgā, un ar to televīzija ienāca Kurzemē. Raidītājam Kuldīgā no Rīgas televīzijas studijas bija jāpievada televīzijas programma. Šim nolūkam uzbūvēja pirmo radiorelejstaciju. Ar speciālu radiouztverošu iekārtu un antenu palīdzību televīzijas signālu no Rīgas noraidīja uz Tukumu, kur bija uzcelta radiorelejlīnijas starpstacija, no Tukuma uz starpstaciju Sabilē un tālāk uz Kuldīgas televīzijas staciju. Tā sāka veidoties televīzijas raidošais tīkls Latvijā. Latvijas pilsētās tika būvētas televīzijas stacijas, un tām pa radioreleju līnijām pievadīja televīzijas programmu.

 
1961. gadā sākās otras televīzijas programmas retranslēšana. Jau uzbūvētajās televīzijas stacijās uzstādīja papildus raidītāju, torņos – antenas, radioreleju līnijā izveidoja papildus kanālu otrajai programmai.
Vēlāk, sākot retranslēt trešo televīzijas programmu, tīklu paplašināšanas darbi kļuva vēl sarežģītāki, jo vecā tipa torņos papildus antenas vairs nevarēja uzstādīt. Tad izstrādāja iekārtas, kas ļāva diviem televīzijas raidītājiem raidīt ar vienu antenu, kā arī tika rekonstruēti paši torņi. Lai rekonstrukcija pēc iespējas mazāk traucētu raidījumus, montāžas darbus veica ar specializēta helikoptera palīdzību.

 
Augot raidītāju skaitam, tiem vairs nepietika televīzijas kanālu metru viļņu diapazonā. Lai neradītu televīzijas raidītāju savstarpējos traucējumus Latvijā un arī kaimiņzemēs, sāka izmantot kanālus tā sauktajā decimetru viļņu diapazonā.

 
Televīzijas raidošā tīkla izveidošana, kas nodrošinātu uztveršanu visā Latvijā, tuvojas nobeigumam. Vēl ir jāuzbūvē pēdējā no paredzētajām televīzijas stacijām Viesītē. Raidošo tīklu veido ne tikai lielās televīzijas stacijas, bet arī mazjaudīgie televīzijas retranslatori. Tos uzstāda “baltajos plankumos” – vietās, kur televīzijas raidījumus uztver ar traucējumiem lielā attāluma vai zemes reljefa nevienmērības dēļ.

  
Ir jāpiebilst, ka visus šos 40 gadus tīkls ir veidojies uz Latvijas Valsts radio un televīzijas speciālistu izstrādāto tehniskās attīstības plānu un projektu pamata. Speciālisti savukārt ir papildinājuši un krājuši zināšanas un pieredzi līdz ar tīkla izveidi. Šis sarežģītais daudzprogrammu raidošais komplekss, kura uzbūvē ir saskatāma virkne “vietējā stila” iezīmju un īpatnību, ir pilntiesīgs Latvijas radiospeciālistu “gara bērns”. Ilggadīgais darbs tā realizācijā ir devis Latvijas Valsts radio un televīzijas centra inženieriem un tehniskajiem speciālistiem vienreizēju iespēju realizēt savas zināšanas un ieceres praksē.

ATTĒLS IEGŪST KRĀSAS

Sešdesmitajos gados daudzu valstu televīzijas speciālisti strādāja pie krāsu televīzijas pārraides standartu izveidošanas, kam sekoja intensīva krāsu televīzijas ienākšana ikdienā. Francija un PSRS vienojās izmantot savās valstīs SEKAM krāsu televīzijas standartu. To ieviesa arī Latvijā. Rīgā regulāras krāsu televīzijas pārraides sākās 1968. gadā, retranslējot Maskavas Centrālās televīzijas raidījumus.

 
Raidījumi krāsās izvirza augstākas tehniskās prasības radiorelejlīnijām un raidītājiem, un to izpildei lielākā daļa Latvijā strādājošās aparatūras būtu bijusi jānomaina ar jaunu. Latvijas Valsts radio un televīzijas centra speciālisti izvēlējās citu, ātrāku un lētāku ceļu – esošās aparatūras dziļu modernizāciju. Šai modernizācijai nepieciešamo papildus aparatūru izstrādāja un izgatavoja uzņēmuma laboratorijā un ražošanas darbnīcās. Krāsu televīzija ātri pārklāja visu Latviju, un tās ieviešanas gaitā tikai viens raidītājs Rīgā, pats vecākais republikā, tika nomainīts pilnīgi.

 
1974. gadā krāsas ieguva arī Latvijas televīzijas raidījumi.

ZAĶUSALĀ TV TORNIS

 
Jaunā Rīgas radio un televīzijas stacija Zaķusalā sāka raidījumus 1986. gadā. Celtniecības darbos paiet gandrīz 10 gadi. Par to, kur atrasties televīzijas tornim, spriests tika ilgi – Jugla, Baloži… Beidzot kā piemērotākā vieta izraudzīta Zaķusala. No tīri tehniskā viedokļa Zaķusala nav pats labākais variants, jo vieta nav augsta , bet antenu augstums ir galvenais rādītājs lielākai uztveršanas zonai. Savukārt no pilsētbūvnieciskā viedokļa tornis ir vēl viens veiksmīgs akcents pilsētas panorāmā.

 
Celtnes skices projektu izstrādāja bijušās PSRS Valsts sakaru projektēšanas institūtā, galvenā loma tajā bija arhitektam Nikuradzem. Projekta galīgo variantu izvēlējās Rīgas arhitekti Gunāra Asara vadībā. Vispārējos celtniecības darbus veica Rīgas Rūpniecības celtniecības trests, izmantojot gan Sāremas dolomītu, gan Karēlijas granītu, gan metāla konstrukcijas, kas gatavotas Čeļabinskā. Unikālo metāla torni montēja Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) Ziemeļrietumu metālkonstrukciju montāžas trests. Metāla televīzijas torņiem ir savas priekšrocības un trūkumi. No metāla iespējams veidot dažādas konstrukcijas, oriģinālus risinājumus, bet tās ir dārgākas nekā, piemēram, dzelzsbetona, un tām ir nepieciešama antikorozijas apstrāde.

 
Rīgas televīzijas tornis ir vienlaidus metāla brīvi stāvoša metāla konstrukcija. Tā kopējais augstums ir 368 m - trešais augstākais Eiropā. Tornis sastāv no pamata, trim balstiem, centrālās daļas un antenu daļas.

 
Torņa pamatu veido dzelzsbetona čauļpāļi, kas 24-27 m dziļumā balstās uz dolomīta slāņa. Projektētāji ir rēķinājušies arī ar plūdu un zemestrīču varbūtību. Tornis celts, lai izturētu 8,5 balles (pēc Rihtera skalas) stipru zemestrīci. Pati Zaķusala ir 6-7 m virs jūras līmeņa. Tornim jāiztur arī maksimāls vējš –44 m/s. Svārstību amplitūda ir neliela tāpēc, ka 198 m augstumā piestiprināti trīs svārsti – katrs pa 10 t – torņa svārstību samazināšanai. Temperatūras izmaiņas var izraisīt arī 2,4 m lielu torņa galotnes diennakts amplitūdu.

 
Torņa galvenā nesošā konstrukcija ir trīs balsti. Divos torņa balstos izvietoti firmas Assinter Otis ātrgaitas slīpie lifti, kas 42 sekundēs nogādā apmeklētājus skatu laukumā. Trešajā balstā atrodas kāpnes un dažādas tehniskas komunikācijas.

 
Torņa centrālajā daļā aiz apšuvuma izvietotas dažādas tehniskās iekārtas. Šajā daļā darbojas vertikālais lifts.
Tā kā tornis ir no metāla, tam nepieciešama antikorozijas apstrāde, kam izlietotas 62 tonnas krāsas. Darbu veica Ļeņingradas alpīnisti.

 
Antenas daļā darbojas zviedru firmas Alimac pacēlājs, kas var nogādāt kravu līdz 308 m augstumam. Atlikušos 60 m līdz karogmastam var pieveikt pa iekšējām kāpnēm.

 
Rīgas televīzijas tornis nav tikai tehniskais objekts, tā ir arī tūristu iecienīta vieta, jo 97 m augstumā atrodas augstākais panorāmas laukums Rīgā ar brīnišķīgu skatu uz sirmo pilsētu, tās apkaimi un Rīgas jūras līci.
Kas tad izmainījies, uzceļot jauno Zaķusalas televīzijas torni? Vispirms - divkārt palielinājusies radio un televīzijas drošās uztveršanas zona ap Rīgu un valsts centrālajā daļā. Turklāt būtiski pieaugusi iespēja uzstādīt vairāk raidītāju un citas nepieciešamās iekārtas.